Kredīts, lai mācītos?

Mācīšanās un zināšanu iegūšana ir jebkura cilvēka viena pamata lietām un bez zināšanām ir grūti sasniegt dažādas lietas sākot no labi apmaksāta darba saņemšanas līdz pasaules mainīšanai. Tieši tāpēc arī mūsdienās bērni sāk mācība jau no 6 vai 7 gadu vecuma un tās turpina līdz pat 23 vai citos gadījumos pat 28 gadu vecuma. Tad tikai parāda cik lielu uzsvaru mēs liekam uz mācībām un uz izglītību. Pamata un vidējā izglītība mūsu valstī ir valsts garantētas un ne vecākiem ne bērniem nav jāmaksā par šīm mācībām, bet augstākā izglītība lielā mērā ir maksas pakalpojums un lielākajai daļai studentu ir jāņem kredīti vai arī jāstrādā pa vakariem un pa naktīm lai varētu atļauties samaksāt par augstskolu. Bet vai tiešām tas ir to vērts ņemt kredītu lai varētu mācīties un iegūt jaunas zināšanas, ja mūsdienu sabiedrībā ir iesējams iegūt pietiekoši daudz zināšanu tās pašam atrodot internetā. Kredīts nav nemaz tik nekaitīgs pakalpojums un sanāk, ka jaunietis pēc skolas pabeigšanas iznāk no augstskolas ar jau lielu parādu, kuru viņam pēc tam tad arī ir jāatmaksā no savām algām, bet tas nemaz nav tik viegli, jo viņam ir jāsāk sava dzīve, jāpērk vai jāīrē dzīvoklis, jāpērk pārtika un citas pirmās nepieciešamības preces un, protams, arī vēl jāizbauda dzīve un jāpriecējas.

Apskatīsim, kas notiek tad, ja jaunietis iznāk no skolas jau ar ilgtermiņa kredītsaistībām, kuras viņam ir jāatmaksā. Pamatā jau viņam ir jāatrod darbs, lai varētu sevi nodrošināt, bet darba tirgū, ja cilvēkam nav pieredze, tad darbu atrast ir grūti, bet pieredzi iegūt var vienīgi darbā vai praksē tas, savukārt nozīmē to, ka jaunajam cilvēkam būs kādu laiku visticamāk jāstrādā vai nu ļoti maz apmaksāts darbs vai arī būs jāiet vēl prakses, par kurām netiks vispār maksāts. Un tad nebūs arī iesējams sākt maksāt kredīta maksājumus. Un tas viss var novest pie tā, ka šis jaunais cilvēks paņems ātro kredītu, lai varētu izdzīvot, un tā, kā šim kredītam ir vēl lielāki procenti tad viņš pat neapzinoties būs uzsācis savas finanšu dzīves sabotāžu. Un tā, kā šie cilvēki tiek jau iemācīti doties uz augstskolu ar kredītu tad viņi arī visticamāk turpinās ņemt kredītus arī nākotnē un tas nebūt nav labi viņu nākotnei, jo kreditori parasti ilgtermiņā ir ļoti neizdevīgi, tāpēc, ka kreditoram ir jāmaksā visai ievērojamas naudas summas.

Tāpēc arī, es, personīgi, uzskatu, ka kredīts mācībām ir slikts pakalpojums un to nevajadzētu ņemt nevienam, jo paskatieties, kas notiek ASV, kur kopējais studentu kredītu parāds jau ir lielāks par 1 triljonu dolāru un eksperti saka, ka studiju un studentu kredīti ir nākamais burbulis, tāpat, kā bija ar nekustamo īpašumu burbuli.

Kā izskatītos īsta demokrātija?

Mēs visi domājam, ka mēs dzīvojam īstā demokrātijā, jo mēs varam ievēlēt visas savas amatpersonas un tādā veidā ietekmēt to, kas notiek valstī, bet patiesībā ievēlot kādu cilvēku vai viņa partiju ir ļoti grūti kontrolēt viņa rīcību, jo mēs viņus teju vai nepazīstam. Tieši tāpēc šodien es gribētu parunāt par to, kā izskatītos pilnīga demokrātija un kā tā varētu izpausties, kā arī kādas varētu būt tās sekas?

Manā skatījumā īsta demokrātija ir tāda valsts struktūra, kur ikvienam pilngadīgam cilvēkam ir teikšana par to, kas notiek mūsu valstī un nevis tikai kā un kurš tiek ievēlēts, bet tiešām īsta teikšana par to, kā tiks pieņemti vai nepieņemti dažādi likumprojekti. Agrākos laikos šāda demokrātija nemaz nebija iedomājama, bet mūsdienās ar jaunākajām tehnoloģijām mēs taču varētu katrs savās mobilajās ierīcēs vai datoros šad un tad izvēlēties par labu vai sliktu kādam likumprojektam, kas tad arī būtu svarīgākie lēmumi. Protams pilnīga un galīga demokrātija nav iespējama un vajadzīga, jo neviens negribētu visu dienu sēdēt un balsot par dažādiem niecīgiem likumprojektiem, bet lielie jautājumi, kas iespaido visu publiku būtu jāizskata tiešām kopīgi un katram jāizsaka sava balss, lai tādā veidā nodrošinātu īstu cilvēku viedokli nevis politiķu viedokli, kuru var viegli iespaidot ar naudu un dāvanām.

Ja mēs paskatāmies, kā mūsdienās visi cilvēki tā jau lielu dienas daļu pavada pie saviem telefonu ekrāniem un datoriem, tad varam viegli saprast, ka šāda sistēma varētu būt visai efektīva, bet tad būtu jāatstrādā tas, kādā veidā tiktu skaitītas balsis un kā tiktu noteikti tie likumprojekti, kas ir pietiekoši lieli lai visi par tiem varētu balsot. Vai arī tieši otrādāk visi projekti būtu teorētiski publiski un jebkurš par tiem varētu balsot, un tad vienkārši pašā balsošanas termiņa beigās tiktu saskaitītas balsis un apskatīts, kas uzvar. Piemēram, ja tiktu lemts par kādu diezgan mazu tēmu, kura iespaido tikai mazu publiku, tad nevajadzētu būt noteikti nobalsojušiem vismaz pusei vēlētāju, bet kaut vai nobalsojuši būtu 10 tūkstoši, tomēr saskaitot par un pret tad arī iegūtu īsto atbildi, jo tie, kurus šāds lēmums iespaidotu tad arī noteikti būtu gatavi par to balsot. Vai arī, ja, tiktu balsot spar likumprojektu, piemēram, par ātrajiem kredītiem, visi tie, kas gribētu balsot un kam liekas, ka šis projekts viņus iespaidos tad arī varētu balsot. Un tad arī izšķirtos dažādu viedokļu pārsvars un lielā mērā varētu būt diezgan liela demokrātija.

Protams, šādi arī nebūtu ideāli, jo nu visas iesaistītās puses mēģināt ar reklāmām iespaidot cilvēkus nevis mēģināt iespaidot politiķus. Un arī, ja netiktu iegūta pietiekoši liela uzmanība par kādu likumprojektu tad cilvēki par to nezinātu un tas varētu tikt atstāts novārtā. Bet visticamāk, ka ieinteresētie cilvēki saviem paziņām un visiem iesaistītajiem ātri vien paziņotu par šādiem balsojumiem.