IQ tests

Bieži vien dzirdēts, ka cilvēki, lai padižotos ar savu intelekta līmeni, jautā, kāds ir otra IQ. Lai varētu uz šādu jautājumu atbildēt, nepieciešams vispirms noskaidrot, kas vispār ir IQ un kas ir jādara, lai varētu uzzināt savu IQ līmeni. IQ jeb intelekta koeficients (cēlies no angļu valodas Intelligence Quotient) ir statiskā veidā iegūts skaitlis, kas relatīvi un salīdzinoši parāda cilvēka garīgo spēju līmeni. Tāpat šis skaitlis arī parāda to, kā cilvēks spēj darboties ar savām akadēmiskajām zināšanām.

IQ kā termins radies vien 1912. gadā, kad vācu psihologs Viljams Šterns pirmo reizi noformulēja šo intelekta koeficienta pamatdefinīciju. V. Šterns uzskata, ka IQ ir attiecība starp garīgo vecumu un faktisko hronoloģisko vecumu. To iespējams aprēķināt pēc psihologa izveidotās formulas IQ = 100 x garīgais vecums / faktiskais hronoloģiskas vecums. Piemēram, ja persona ir tikai 10 gadus veca, bet viņas mentālās spējas atbilst 14 gadīga bērna intelektam, tad IQ būs 140 (100×14/10). Lai būtu iespējams noteikt cilvēka garīgo spēju līmeni, ir nepieciešamas izpildīt īpašu testu, kas arī tiek dēvēts par IQ testu. Mūsdienās internetā un citur pieejami vairāku veidu IQ testi, kuriem ir dažādi uzdevumi, taču pamatā tie balstās uz vienu stratēģiju. Testa laikā liela nozīme ir cilvēka reālajam jeb faktiskajam hronoloģiskajam vecumam, jo pēc tā iespējams noteikt, kāda līmeņa uzdevuma tiek piemēroti, kā arī cik adekvāti savam vecumam tiek sniegtas personas atbildes. Cilvēka garīgais vecums tiek noteikts tieši testa laikā.

Iespējams izdalīt divu veidu IQ testus – verbālais IQ tests un neverbālais IQ tests. Verbālā testa laikā tiek izmantoti dažādi uzdevumi, kas pārbauda cilvēka spējas noteikt vārdu grupas vienojošo elementu. Piemēram, vārdu rindas “narcise, roze, vijolīte, saulespuķe” vienojošais elements, kas cilvēkam būtu jānosauc, ir “puķe”. Tāpat tiek pārbaudīts, vai IQ testu pildošais cilvēks spēj vārdu rindā noteikt, kurš elements ir neiederīgs jeb lieks. Piemēram, vārdu rindā “zaķis, kaķis, suns, žirafe, katls” neiederīgais vārds ir “katls”. Verbālajā testā jāspēj saskatīt skaitļu rindas secīgumu, ir jārisina arī vārdiski matemātiski uzdevumi jeb teksta uzdevumi u.t.t.

Neverbālais IQ tests palīdz noteikt, kādas ir cilvēka spējas sakārtot attēlus loģiskā secībā, vai cilvēks var sarindot nepieciešamo konkrētos laika periodos, kā arī ir jāspēj izveidot veselums no atsevišķām daļām. Šādu neverbālo testu mērķis ir arī noskaidrot, kāda ir cilvēka abstraktā domāšana, kompleksā un uz atsevišķām detaļām vērstā domāšana.

IQ testa pildīšanai ir nepieciešami arī atbilstoši apstākļi – cilvēkam ir jābūt garīgi un fiziski atslābinātam, kā arī testa uzdevumiem ir jāpievēršas nopietni. Tikai pilnībā koncentrējoties visiem IQ testa uzdevumiem, cilvēks varēs iegūt pēc iespējas precīzākus rezultātus.

Ir noteikta koeficienta skaitļu amplitūda, pēc kuras iespējams pateikt, kādu intelekta līmeni cilvēks pārstāv. Ir noteikts, ka gandrīz pusei cilvēku ir vidējs intelekta līmenis jeb koeficients ir no 90 līdz 110. Cilvēkiem, kuriem ir koeficients no 110 līdz 139, ir līmenis ir augsts. Pasaulē ir tikai 1,5% cilvēku, kuriem koeficients ir vairāk par 139. Šie cilvēki pēc IQ testa skaitās ģēniji. Taču tiem cilvēkiem, kuriem koeficients ir no 80 līdz 89 , ir zems līmenis. Ja IQ testā koeficients uzrādās līdz 80, tad šis līmenis norāda uz debilitāti, idiotiju un imbecilitāti. Ja idiotus un debilus cilvēkus ir iespējams apmācīt un trenēt, tad imbecilitātes jeb vidējas garīgās atpalicības gadījumā cilvēku nav iespējams apmācīt vai trenēt.

Kreatīvā pedagoģija

Kreatīvā pedagoģija ir kreatīvas mācīšanās zinātne. Šis ir viens no pedagoģijas paveidiem, un pēc būtības ir pretstats kritiskajai pedagoģijai. Īsumā par šo pedagoģijas virzienu tiek teikts, ka tas ir veids kā mācīties radoši, kā arī kļūt par sevis un savas nākotnes izveidotājiem. Kreatīvo pedagoģiju nevajadzētu jaukt ar radošo izglītību, kas parasti tiek pasniegta ar kāda noteikta mācību priekšmeta palīdzību. Šis pedagoģijas veids sastāv no visiem mācību priekšmetiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir fiziskās aktivitātes, eksaktās zinātnes vai humanitārie mācību priekšmeti. Kreatīvo pedagoģiju izveidoja krievu profesors Andrejs Aļeinikovs. Viņš bija pirmais, kurš definēja šī pedagoģijas virziena jēgu, sastāvu un ietekmi uz personu. Drīzumā profesora izveidotais koncepts tika ievērots un kreatīvās pedagoģijas ideja izplatījās visā pasaulē. Dažādu enciklopēdisko vārdnīcu autori ne tikai iekļāva šo terminu vārdnīcās, bet pat pievienoja komentāru par tā neparasto ideju – radīšanas formula.

Jā, patiešām kreatīvo pedagoģiju un tās ideju varētu uzskatīt par formulu visa radīšanai, jo tāds būtībā ir galvenais šī mācīšanās veida priekšnoteikums – radoši atrisināt problēmu, iespējams izgudrojot vai izveidojot kaut ko jaunu. Mūsdienu apstākļos radās vajadzība pēc radošajiem kursiem vai nodarbībām. Tāpēc tika izveidota kreatīvā pedagoģija ar mērķi, izglītot un radīt radošus cilvēkus, dažādu profesiju pārstāvjus, kuri ir gatavi saskarties ar mūsdienu sabiedrības problēmām, atrisināt tās, un meklēt veidus, kā sabiedrība varētu attīstīties. Izveidojot kreatīvo pedagoģiju, tika konkretizēta informācija par to, kas tieši ir radošums. Tad tā tika pasniegta kursu veidā, lai uzlabotu mācīšanas un izglītošanās procesus. Kreatīvo pedagoģiju varētu uzskatīt par rezultātu procesam, kurā mācīšanās par radošumu tika apvienota ar parasto izglītošanās procesu.

Pati kreatīvā pedagoģija arī iedalās vairākās kategorijās. To var pasniegt mākslas (radošuma) stundās, tehniskajos priekšmetos ar radošiem elementiem, kreativitātes psiholoģijā, radošā problēmu risināšanā un uz radošumu orientētos kursos. Nākamais solis pēc kreatīvās pedagoģijas izveides, bija pārbaudīt vai šī teorija un prakse ir iemācāma arī citiem. 1990. gadā tika likti pamati kreatīvajai metapedagoģijai jeb zinātnei, kura mācīja skolotājiem kā izmantot kreatīvo pedagoģiju praksē.