Kredīts, lai mācītos?

Mācīšanās un zināšanu iegūšana ir jebkura cilvēka viena pamata lietām un bez zināšanām ir grūti sasniegt dažādas lietas sākot no labi apmaksāta darba saņemšanas līdz pasaules mainīšanai. Tieši tāpēc arī mūsdienās bērni sāk mācība jau no 6 vai 7 gadu vecuma un tās turpina līdz pat 23 vai citos gadījumos pat 28 gadu vecuma. Tad tikai parāda cik lielu uzsvaru mēs liekam uz mācībām un uz izglītību. Pamata un vidējā izglītība mūsu valstī ir valsts garantētas un ne vecākiem ne bērniem nav jāmaksā par šīm mācībām, bet augstākā izglītība lielā mērā ir maksas pakalpojums un lielākajai daļai studentu ir jāņem kredīti vai arī jāstrādā pa vakariem un pa naktīm lai varētu atļauties samaksāt par augstskolu. Bet vai tiešām tas ir to vērts ņemt kredītu lai varētu mācīties un iegūt jaunas zināšanas, ja mūsdienu sabiedrībā ir iesējams iegūt pietiekoši daudz zināšanu tās pašam atrodot internetā. Kredīts nav nemaz tik nekaitīgs pakalpojums un sanāk, ka jaunietis pēc skolas pabeigšanas iznāk no augstskolas ar jau lielu parādu, kuru viņam pēc tam tad arī ir jāatmaksā no savām algām, bet tas nemaz nav tik viegli, jo viņam ir jāsāk sava dzīve, jāpērk vai jāīrē dzīvoklis, jāpērk pārtika un citas pirmās nepieciešamības preces un, protams, arī vēl jāizbauda dzīve un jāpriecējas.

Apskatīsim, kas notiek tad, ja jaunietis iznāk no skolas jau ar ilgtermiņa kredītsaistībām, kuras viņam ir jāatmaksā. Pamatā jau viņam ir jāatrod darbs, lai varētu sevi nodrošināt, bet darba tirgū, ja cilvēkam nav pieredze, tad darbu atrast ir grūti, bet pieredzi iegūt var vienīgi darbā vai praksē tas, savukārt nozīmē to, ka jaunajam cilvēkam būs kādu laiku visticamāk jāstrādā vai nu ļoti maz apmaksāts darbs vai arī būs jāiet vēl prakses, par kurām netiks vispār maksāts. Un tad nebūs arī iesējams sākt maksāt kredīta maksājumus. Un tas viss var novest pie tā, ka šis jaunais cilvēks paņems ātro kredītu, lai varētu izdzīvot, un tā, kā šim kredītam ir vēl lielāki procenti tad viņš pat neapzinoties būs uzsācis savas finanšu dzīves sabotāžu. Un tā, kā šie cilvēki tiek jau iemācīti doties uz augstskolu ar kredītu tad viņi arī visticamāk turpinās ņemt kredītus arī nākotnē un tas nebūt nav labi viņu nākotnei, jo kreditori parasti ilgtermiņā ir ļoti neizdevīgi, tāpēc, ka kreditoram ir jāmaksā visai ievērojamas naudas summas.

Tāpēc arī, es, personīgi, uzskatu, ka kredīts mācībām ir slikts pakalpojums un to nevajadzētu ņemt nevienam, jo paskatieties, kas notiek ASV, kur kopējais studentu kredītu parāds jau ir lielāks par 1 triljonu dolāru un eksperti saka, ka studiju un studentu kredīti ir nākamais burbulis, tāpat, kā bija ar nekustamo īpašumu burbuli.

Ātrais kredīts studentam

Ātrais kredīts, ko mēdz dēvēt arī par online kredītu jeb interneta kredītu ir aizdevuma veids, kurā ir iespējams saņemt naudu līdz pat 1000 Eiro uz termiņu, kas nav ilgāks par 30 dienām. Šie aizdevuma veidi parasti ir domāti, lai nosegtu dažādas neparedzētas situācijas un tēriņus, sākot no medicīniskajiem tēriņiem līdz automašīnas remontam. Ātros kredītus Latvijā izsniedz daudz un dažādi ātro kredītu izsniedzēji un cilvēkiem ir iespējams saņemt šos aizdevumus pat tad, ja viņam ir slikta kredītvēsture vai viņš ir bez darba vietas.

Un tieši tāpēc studentiem un skolniekiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu varētu raksties jautājumi par to, vai viņiem arī ir iespējams saņemt šos aizdevumus un vai vispār viņiem vajadzētu tos saņemt. Pirmkārt jau jāsaka, ka visticamāk ka skolniekam, kurš vēl nav sasniedzis 18 gadu vecumu šādu kredītu neizsniegs, bet ja viņam tiešām šo naudu vajag viņš var izmēģināt veiksmi un pieteikt pakalpojumu kredīts no 18 gadu vecuma, bet visticamāk, ka viņam šo aizdevumu atteiks. Bet, ja šis students vai skolnieks ir sasniedzis 21 gada vecumu tad viņam teorētiski nav nekādu šķēršļu lai šo aizdevumu pieteiktu. Bet tas, vai viņam to vajadzētu darīt jau ir morāls jautājums.

Īstermiņa kredītsaistības pārsvarā ir domātas, lai cilvēks, kuram katru mēnesi ir patstāvīgi ienākumi, kā alga vai pensija varētu aizņemties naudu līdz šim nākošajam maksājumam, ja viņam ir radušies neparedzēti tēriņi. Ja mēs ņemam par piemēru vidējo studentu, tad viņš vai nu saņem stipendiju, vai strādā, vai visticamāk saņem naudu no saviem vecākiem, un ja to pamato šādi, tad tie jau skaitās patstāvīgi ienākumi. Bet diezin vai šī studenta vecāki būtu priecīgi par to, ka jaunietis nespēj ar šo naudu izdzīvot un tāpēc aizņemas kredītu lai varētu izklaidēties. Tieši tāpēc arī parasti kredītu kompānijas pārbauda, vai cilvēkam, kurš veicis kredīta pieteikumu ir oficiāla darba vieta un tikai, ja šī aizdevuma summa ir tiešām maza, tad to var nedarīt.

Ja paskatāmies uz situācijām, kādās studenti var nonākt tad paliek diezgan maz vietas, kur viņiem vajadzētu aizņemties naudu, jo pamatā jau ēdienam nauda parasti viņiem pietiek un izklaidēm ņemt kredītu ir neprāts. Tāpēc ātrie kredīti internetā, lai gan teorētiski ir iespējami un saņemami, tomēr praktiski tos nevajadzētu izmantot līdz brīdim, kad tiešām neesi nonācis bezizejas stāvoklī, kad tev nav naudas par ko paēst, un tev nav citas iespējas, kā tikai saņemt šo kredītu. Bet visos pārējos gadījumos labāk pajautā naudu vai nu vecākiem vai arī centies paciesties līdz nākamajiem ienākumiem, jo studentam jau tā ir jābūt taupīgam un tas savukārt dod šim cilvēkam lielāku motivāciju mācīties un strādāt vēl cītīgāk, lai varētu nākotnē nopelnīt pietiekoši daudz naudas, lai nekad vairs nebūtu jābadojas vai jādzīvo kopmītnēs.

IQ tests

Bieži vien dzirdēts, ka cilvēki, lai padižotos ar savu intelekta līmeni, jautā, kāds ir otra IQ. Lai varētu uz šādu jautājumu atbildēt, nepieciešams vispirms noskaidrot, kas vispār ir IQ un kas ir jādara, lai varētu uzzināt savu IQ līmeni. IQ jeb intelekta koeficients (cēlies no angļu valodas Intelligence Quotient) ir statiskā veidā iegūts skaitlis, kas relatīvi un salīdzinoši parāda cilvēka garīgo spēju līmeni. Tāpat šis skaitlis arī parāda to, kā cilvēks spēj darboties ar savām akadēmiskajām zināšanām.

IQ kā termins radies vien 1912. gadā, kad vācu psihologs Viljams Šterns pirmo reizi noformulēja šo intelekta koeficienta pamatdefinīciju. V. Šterns uzskata, ka IQ ir attiecība starp garīgo vecumu un faktisko hronoloģisko vecumu. To iespējams aprēķināt pēc psihologa izveidotās formulas IQ = 100 x garīgais vecums / faktiskais hronoloģiskas vecums. Piemēram, ja persona ir tikai 10 gadus veca, bet viņas mentālās spējas atbilst 14 gadīga bērna intelektam, tad IQ būs 140 (100×14/10). Lai būtu iespējams noteikt cilvēka garīgo spēju līmeni, ir nepieciešamas izpildīt īpašu testu, kas arī tiek dēvēts par IQ testu. Mūsdienās internetā un citur pieejami vairāku veidu IQ testi, kuriem ir dažādi uzdevumi, taču pamatā tie balstās uz vienu stratēģiju. Testa laikā liela nozīme ir cilvēka reālajam jeb faktiskajam hronoloģiskajam vecumam, jo pēc tā iespējams noteikt, kāda līmeņa uzdevuma tiek piemēroti, kā arī cik adekvāti savam vecumam tiek sniegtas personas atbildes. Cilvēka garīgais vecums tiek noteikts tieši testa laikā.

Iespējams izdalīt divu veidu IQ testus – verbālais IQ tests un neverbālais IQ tests. Verbālā testa laikā tiek izmantoti dažādi uzdevumi, kas pārbauda cilvēka spējas noteikt vārdu grupas vienojošo elementu. Piemēram, vārdu rindas “narcise, roze, vijolīte, saulespuķe” vienojošais elements, kas cilvēkam būtu jānosauc, ir “puķe”. Tāpat tiek pārbaudīts, vai IQ testu pildošais cilvēks spēj vārdu rindā noteikt, kurš elements ir neiederīgs jeb lieks. Piemēram, vārdu rindā “zaķis, kaķis, suns, žirafe, katls” neiederīgais vārds ir “katls”. Verbālajā testā jāspēj saskatīt skaitļu rindas secīgumu, ir jārisina arī vārdiski matemātiski uzdevumi jeb teksta uzdevumi u.t.t.

Neverbālais IQ tests palīdz noteikt, kādas ir cilvēka spējas sakārtot attēlus loģiskā secībā, vai cilvēks var sarindot nepieciešamo konkrētos laika periodos, kā arī ir jāspēj izveidot veselums no atsevišķām daļām. Šādu neverbālo testu mērķis ir arī noskaidrot, kāda ir cilvēka abstraktā domāšana, kompleksā un uz atsevišķām detaļām vērstā domāšana.

IQ testa pildīšanai ir nepieciešami arī atbilstoši apstākļi – cilvēkam ir jābūt garīgi un fiziski atslābinātam, kā arī testa uzdevumiem ir jāpievēršas nopietni. Tikai pilnībā koncentrējoties visiem IQ testa uzdevumiem, cilvēks varēs iegūt pēc iespējas precīzākus rezultātus.

Ir noteikta koeficienta skaitļu amplitūda, pēc kuras iespējams pateikt, kādu intelekta līmeni cilvēks pārstāv. Ir noteikts, ka gandrīz pusei cilvēku ir vidējs intelekta līmenis jeb koeficients ir no 90 līdz 110. Cilvēkiem, kuriem ir koeficients no 110 līdz 139, ir līmenis ir augsts. Pasaulē ir tikai 1,5% cilvēku, kuriem koeficients ir vairāk par 139. Šie cilvēki pēc IQ testa skaitās ģēniji. Taču tiem cilvēkiem, kuriem koeficients ir no 80 līdz 89 , ir zems līmenis. Ja IQ testā koeficients uzrādās līdz 80, tad šis līmenis norāda uz debilitāti, idiotiju un imbecilitāti. Ja idiotus un debilus cilvēkus ir iespējams apmācīt un trenēt, tad imbecilitātes jeb vidējas garīgās atpalicības gadījumā cilvēku nav iespējams apmācīt vai trenēt.

Valdorfpedagoģija

valdorfpedagogija valdorskola

Pirmā valdorfa skola tika izveidota Vācijā, pateicoties tabakas fabrikas “Waldorf Astoria” vadītājam Emīlam Moltam. Emīls Molts, noklausoties Rūdolfa Šteinera lekciju, aicināja R. Šteineru nodibināt rūpnīcas strādnieku bērniem skolu, kas būtu balstīta uz tā laika jauno zinātni antropozofiju, kuru R. Šteiners definēja kā “gara zinātni”.

Liela loma valdorfa pedagoģijas koncepcijas attīstībā bija Montesori pedagoģijai, kuras pamatā ir vecuma ierobežojumu atcelšana klasēs, atzīmju un mājasdarbu neesamība, brīvprātīgs mācību darbs, kā arī darbs grupās. Valdorfa pedagoģijas pamatā ir ezotērisko zināšanu, mākslas un reliģijas apvienojums. Valdorfa pedagoģijas koncepciju veido uzskati, ka skolai jāsekmē bērna spējas atvērties pasaulei, ka pāragrai intelektualizācijai ir negatīva ietekme, ka katrā mācību vielā galvenais ir cilvēka atklāšana, ka visā mācību procesā jādominē mākslinieciskumam, ka audzināšanai jānotiek fizisko uz garīgo elementu mijiedarbībā un tajā jāatklājas dzīvīgumam un patstāvībai, ka mācību procesā jāveicina visa veida dažādība, piemēram, mācību metožu, mācību vietas, iniciatīvas realizēšanas dažādība, ka viss ir jāatklāj kustībā un pārmaiņās. Valdorfa pedagoģijā valda uzskats, ka bērns ir kā maza sēkliņa, kas jāiesēj un no kuras izaug koks, proti, visam ir jānotiek tāpat kā dabā – tikai tad, kad tam ir laiks.

Valdorfa pedagoģijas sistēmas pamatā ir ideja par cilvēka fiziskās attīstības septiņgadu cikliem, ar kuru saskaņā tiek plānota mācību programma. Jāpiemin, ka arī mācības tiek uzsāktas septiņu gadu vecumā, bet ir iespēja uzsākt mācības arī bērnudārzā jau 3 – 6 gadu vecumā.

Visi mācību priekšmeti netiek atgūti vienlaicīgi, bet gan periodiski katrs priekšmets, vēlāk tos savā starpā integrējot. Tiek apgūti tādi mācību priekšmeti kā vizuālā un teātra māksla, mākslas kustības jeb eiritmija, vokālā māksla, instrumentālā mūzika, amatniecība, divas svešvalodas, kā arī matemātika, fizika, ķīmija. Jāpiemin, ka mācību procesā netiek izmantotas grāmatas, kā arī netiek izmantota atzīmju sistēma.

Arī organizācijas hierarhija valdorfa pedagoģijā atšķiras no tradicionālā modeļa – nav direktora, bet gan tikai ievēlēts skolotāju kolektīva vadītājs.

Jau 1919. gadā tika izveidota jaunā skola ar jauno apmācības sistēmu. Nepagāja ilgs laiks, kad šāda tipa skolas parādījās arī citās Vācijas vietās. Mūsdienās Vācijā ir aptuveni 150, bet visā pasaulē aptuveni 600 valdorfa skolas.

Filozofija

Filozofija (no grieķu φιλοσοφίαphilosophía) ir zinātne par sabiedrības, domāšanas, dabas vispārējiem likumiem. Filozofija ir mācība, teorētiska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofēšana tiek uzskatīta par pastāvīgām spējām domāt.

Vārds filozofija radies no diviem grieķu vārdiem philein un sophia, kas nozīmē “mīlēt” un “gudrība”, tāpēc, burtiski tulkojot, filozofija nozīmē “gudrības mīlēšana”. Filozofijas jēdzienu ir radījis grieķu mistiķis Pitagors.

Filozofija attīstījās, pateicoties mitoloģijas attīstībai – antīkie filozofiju vēroja pasauli, centās to izprast un izskaidrot. Filozofija galvenokārt skar jautājumus par eksistenci, morāli, zināšanām, skaistumu. Sākotnēji filozofiskajās zināšanās ietilpa viss – tikai vēlāk, cilvēcei attīstoties, filozofijā tika izdalīti dažādi konkrēti virzieni. Filozofi apcer un to interešu loks skar vairākas jomas, piemēram, fiziku, bioloģiju, ķīmiju, astronomiju, socioloģiju, politiku, psiholoģiju, matemātiku, loģiku, ētiku, mūziku un vēl daudzas citas sfēras. Ar filozofiju tiek saprasta visa veida intelektuālā darbība. Filozofiju nosacīti var iedalīt piecās lielās nozarēs – metafizikā, epistemoloģijā, loģikā, ētikā, estētikā. Nereti ar filozofiju tiek saistītas arī tādas nozares kā retorika, literatūrfilozofija, sociālā filozofija, filozofiskā antropoloģija.

Filozofijai ir vairākas nozīmes – sabiedrības apziņas forma, ideoloģijas forma, mācība par esamību, mācības par izziņas vispārējiem principiem, mācība par cilvēka un pasaules attiecībām. Filozofija ir vistiešākajā veidā saistīta ar pasaules uzskatiem, kuri iedalās trīs veidos – praktiskā pasaules uzskata apgūšana, garīgā pasaules uzskata apgūšana, garīgi praktiskā forma. Filozofijas funkcijas ir pasaules uzskata, gnozeoloģiskās, metodoloģiskās funkcijas.

Filozofijas pirmsākumu meklējami jau Senajā Grieķijā. Filozofija kā zinātne ir radusies rietumos un to sauc par Rietumu filozofiju, taču pastāv arī Austrumu filozofija, kas visbiežāk tiek saistīta ar Tuvajiem Austrumiem un Āziju. Pazīstamākie Rietumu filozofijas pārstāvji ir Platons, Aristotelis, Akvīnas Toms, Renē Dekarts, Imanuels Kants, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Frīdrihs Nīče, Ludvigs Vitgenšteins, bet pazīstamākie Austrumu filozofijas pārstāvji ir Sidhārta Gautama jeb Buda, Laodzi, Konfūcijs. Filozofija tiek iedalīta antīkajā, viduslaiku, renesanses un mūsdienu filozofijā.