Neformālā Izglītība

Neformālā izglītība. Domāju, ka ikviens ir dzirdējis šo jēdzienu, taču ne visi pilnībā saprot, ko tas nozīmē, jo tā nav vienkārši ārpusskolas vai ārpus universitātes izglītība, kurā ir viens skolotājs un virkne audzēkņu, kuri mācās no tā. Tā ir pavisam citas formas izglītība, kura, manuprāt, ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā mācīties.

Šī neformālā izglītība sevī neietver ne formālo izglītību, ne jebkuru citu programmu ārpus regulārās izglītības sistēmas, kura ir paraudzēta, lai skolotu cilvēkus. Neformālā izglītība ir vairāk mācīšanās kaut ko darot, mācīšanās no pieredzes un mācīšanās esot iekšā konkrētajā procesā. Piemēram, valodas mācīšanās socializējoties ar cilvēkiem, kuri runā valodā, kuru tu centies mācīties, vai mācīšanās kaut ko veidot, tiešām to darot. Varētu teikt, ka neformālā izglītība ir lielisks cilvēku dabas fenomens, kurš dod iespēju cilvēkiem iemācīties dažādas spējas un iemaņas, piedaloties dažādās darbībās un pašam procesā radot noteiktu zināšanu kopumu.

Bieži cilvēki terminu neformālā izglītība arī asociē ar pašmācību, jo neformālo izglītību var iegūt kā katrs pats, tā dažādos organizētos pasākumos. Visbiežāk neformālo izglītību izmanto dažādas firmas un uzņēmumi, lai izglītotu un trenētu savus darbiniekus dažādās jomās, jo šādu izglītības veidu efektīvi var izmantot semināros un tā sauktajās darbnīcās, lai pilnveidotu darbinieku iemaņas dažādās jomās. Vēl šādu izglītības modeli bieži izmanto arī dažādi ar zinātni saistīti cilvēki, praktiski meklējot risinājumus dažādām problēmām, tādējādi paši mācoties neformālā veidā.

Termins neformālā izglītība radās no tā, ka cilvēki paši sāka domāt veidus, kā izglītot sevi. Tie sāka lasīt grāmatas, kuras viņi grib lasīt un paši pētīt dažādus materiālus, kā arī apgūt dažādas prasmes paši vai savu mentoru uzraudzībā. Varētu teikt, ka šāda veida izglītība ir notikusi jau no laika gala, taču tā īpaši attīstījās renesanses laikmetā, kad ievērojami sāka uzplaukt izgudrotāju kopiena, un cilvēki vienkārši vēlējās izzināt pasauli un saprast to. Tiek uzskatīts, ka no tieši no neformālās izglītības radās formālā izglītība, tas ir, skolas, augstskolas, universitātes utt.

Dažas būtiskākās neformālās izglītības raksturīpašības ir tas, ka šāda veida izglītība visbiežāk notiek ārpus jebkāda veida izglītības iestādēm, šai izglītībai nav iepriekš sastādīta programma un uzdevumi, kuri ir jāpaveic, lai varētu uzskatīt, ka esi apguvis konkrēto jomu, neformālajā izglītībā parasti nav strukturētas pārbaudes, piemēram, testi vai eksāmeni, bet to, vai tu esi apguvis konkrētās iemaņas, pārbaudi tu pats, pielietojot šīs prasmes reālajā dzīvē. Nereti šāda izglītība ir arī ļoti spontāna un radoša, jo tai nevar saskatīt ne sākumu, ne beigas, bet var saskatīt tikai progresu.

Neformālo izglītību arī var ļoti labi sasaistīt ar terminu autodidaktisms jeb pašmācība, jo tā savā būtībā ir veids, kā cilvēki paši vai ar citu līdzīgi domājošu cilvēku palīdzību apgūst dažādas iemaņas. Manuprāt, viens no labākajiem neformālās izglītības iedalījumiem, kas skaidri parāda, cik dažāda var būt neformālā izglītība, ir šis:

  • paša vadīta neformālā izglītība, kura ir apzināta un ar nolūku,
  • nejauša neformālā izglītība, kura ir apzināta, taču netika plānota,
  • klusā neformālā izglītība, kuras laikā tās veicējs nesocializējas, tā parasti ir neapzināta un nejauša,
  • integritātes neformālā izglītība, kura, lai gan ir neapzināta, parasti ir ar kādu iepriekšēju nolūku.

Neformālā izglītība ir spēcīgs zināšanu un prasmju ieguves veids, kurš var notikt kā plānoti tā neplānoti, uzņemot jaunas zināšanas no kāda ģimenes locekļa vai drauga. Manuprāt, šāda veida izglītība ir piemērota ikvienam, un ikviens to jau veic lielākā vai mazākā kapacitātē apzināti vai neapzināti. Tādēļ ikvienam vajadzētu turpināt pielietot neformālās izglītības autodidaktiskās īpašības, jo tā tu vari padarīt savu un sev apkārtējo dzīvi tikai labāku.

Bērna apmācība mājas

Mājapmācība jeb bērnu apmācība mājas apstākļos ir izglītības veids, kurā bērns tiek mācīt mājas apstākļos un to dara vecāki vai arī profesionāli skolotāji, kas pievērš speciālu uzmanību šī bērna apmācībai. Agrākos laikos, pirms tika pieņemti likumi, par obligāto sākumskolu un pamatskolu, šāds mācību veids, kurā vecāki paši mācīja savus bērnus bija diezgan izplatīts, bet līdz ar šo likumu pieņemšanu, visiem bērniem ir jāiegūst formālā izglītība, un tāpēc vecāki vairs nevar rīkoties uz savu roku un mācīt saviem bērniem to ko vēlas. Mājas apmācība parasti tiek saistīta ar bērnu nespēju socializēties, un citām negatīvām lietām, bet patiesībā, bērni, kas ir mācījušies mājās, parasti iegūst daudz augstāku izglītības standartu un daudz padziļinātākas zināšanas priekšmetos, kas viņus interesē. Un tam arī vajadzētu būt mūsdienu izglītības sistēmas vienam no galvenajiem kritērijiem, jo nav nozīmes, vai bērnam patīk mūzika vai matemātika, pēc mūsdienu izglītības sistēmas iziešanas, viņam vairs nepatiks ne viens ne otrs un viņš būs tieši tāds pats, kā tūkstošiem citu vienaudžu, kas arī izgājuši cauri šai sistēmai.

Visgudrākie cilvēki, ar vislielāko apķērību intelektu un kreativitāti parasti nāk no ģimenēm, kuras ir gatavas veltīt laiku savu bērnu attīstībai un neuztic visu izglītību skolām un izglītības sistēmām. Protams, ir labi, ja vecāki ir turīgi un var atļauties privātskolotājus dažādos priekšmetos, bet tas nav obligāti, jo mēs taču visi esam izgājuši paši cauri izglītības sistēmai, un mazliet atkārtojot šo vielu ir iespējams viegli atgūt zināšanas un virzīt savu bērnu pareizajā virzienā vēl pirms viņš ir sācis iet skolā un arī pirms ir sasniedzis noteiktu vecumu lai sāktu mācīties. Mājas apmācība ļauj vecākiem iegūt lielāku kontroli pār savu bērnu izglītību, kā arī pār to, ko , kur un cik daudz viņi mācās, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti svarīgi, jo pašlaik zināšanas, kas bija svarīgas pirms 10 gadiem vairs nav neko vērtas, un bērniem tāpat, kā pieaugušajiem ir jāmāk augt un attīstīties līdzi laikam, kas nozīmē nemitīgu izglītību, jaunu lietu meklēšanu un mācīšanos tajās lietās, kas katru no mums interesē.
Mācot, jeb izglītojot savu bērnu mājās, jūs varat viņam parādīt lietas, kā tās ir patiesajās krāsās, nevis kā to dara skolā, kur ir jārēķina uzdevumi, un bērni pat nesaprot, kāpēc šādi uzdevumi ir svarīgi un kur viņiem dzīvē tas noderēs. Mājās mācot katrs vecāks var sekot līdzi sava bērna progresam, un tiklīdz, kā viņam rodas, kāds jautājums, tā paskaidrot, kā to atrisināt, vai parādīt veidus, kā atrast informāciju par doto tēmu, kā, piemēram, parādot grāmatas, vai interneta meklētājprogrammas un to, kā ar tām darboties un meklēt informāciju.
Izglītībai ir jābūt jautrai un to nedrīkst formalizēt, kas nozīmē tikai to, ka ērtam pašam aiz savas gribas ir jāgrib mācīties nevis jādara tāpēc, ka kāds viņam to uzspiež, kā tas ir mūsdienu skolās un pat augstskolās. Vecākiem ir uzdevums savus bērnus ievirzīt pareizajās sliedēs un nemitīgi censties jautāt dažādus jautājumus, uz ko bērns varētu mēģināt atbildēt. Jautājumu prašņāšana un bērna interešu apmierināšana ir galvenais, kas ļaus viņam augt un attīstīties, un tāpēc arī mājas apmācība var būt daudz produktīvāka nekā formālā izglītības sistēma.