Kreatīvā pedagoģija

Kreatīvā pedagoģija ir kreatīvas mācīšanās zinātne. Šis ir viens no pedagoģijas paveidiem, un pēc būtības ir pretstats kritiskajai pedagoģijai. Īsumā par šo pedagoģijas virzienu tiek teikts, ka tas ir veids kā mācīties radoši, kā arī kļūt par sevis un savas nākotnes izveidotājiem. Kreatīvo pedagoģiju nevajadzētu jaukt ar radošo izglītību, kas parasti tiek pasniegta ar kāda noteikta mācību priekšmeta palīdzību. Šis pedagoģijas veids sastāv no visiem mācību priekšmetiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir fiziskās aktivitātes, eksaktās zinātnes vai humanitārie mācību priekšmeti. Kreatīvo pedagoģiju izveidoja krievu profesors Andrejs Aļeinikovs. Viņš bija pirmais, kurš definēja šī pedagoģijas virziena jēgu, sastāvu un ietekmi uz personu. Drīzumā profesora izveidotais koncepts tika ievērots un kreatīvās pedagoģijas ideja izplatījās visā pasaulē. Dažādu enciklopēdisko vārdnīcu autori ne tikai iekļāva šo terminu vārdnīcās, bet pat pievienoja komentāru par tā neparasto ideju – radīšanas formula.

Jā, patiešām kreatīvo pedagoģiju un tās ideju varētu uzskatīt par formulu visa radīšanai, jo tāds būtībā ir galvenais šī mācīšanās veida priekšnoteikums – radoši atrisināt problēmu, iespējams izgudrojot vai izveidojot kaut ko jaunu. Mūsdienu apstākļos radās vajadzība pēc radošajiem kursiem vai nodarbībām. Tāpēc tika izveidota kreatīvā pedagoģija ar mērķi, izglītot un radīt radošus cilvēkus, dažādu profesiju pārstāvjus, kuri ir gatavi saskarties ar mūsdienu sabiedrības problēmām, atrisināt tās, un meklēt veidus, kā sabiedrība varētu attīstīties. Izveidojot kreatīvo pedagoģiju, tika konkretizēta informācija par to, kas tieši ir radošums. Tad tā tika pasniegta kursu veidā, lai uzlabotu mācīšanas un izglītošanās procesus. Kreatīvo pedagoģiju varētu uzskatīt par rezultātu procesam, kurā mācīšanās par radošumu tika apvienota ar parasto izglītošanās procesu.

Pati kreatīvā pedagoģija arī iedalās vairākās kategorijās. To var pasniegt mākslas (radošuma) stundās, tehniskajos priekšmetos ar radošiem elementiem, kreativitātes psiholoģijā, radošā problēmu risināšanā un uz radošumu orientētos kursos. Nākamais solis pēc kreatīvās pedagoģijas izveides, bija pārbaudīt vai šī teorija un prakse ir iemācāma arī citiem. 1990. gadā tika likti pamati kreatīvajai metapedagoģijai jeb zinātnei, kura mācīja skolotājiem kā izmantot kreatīvo pedagoģiju praksē.