Informācijas pasīva uzņemšana pret aktīvu darbošanos

Informācijas uzņemšana ir galvenais veids veids, kā mēs mācamies, un bez izglītošanās, lasīšanas, mācīšanās un studēšanas nav iespējams sasniegt savus mērķus, jo informācija par kādu konkurētu nišu, vai darbību ir tā, kas ļauj mums veikt pareizos lēmumus un beigu beigās izpildīt pareizi, to ko esam iecerējuši. Bet patreizējā izglītības sistēmā ir diezgan lielas problēmas ar to, ka skolēni vairāk uzņem informāciju nekā darbojas paši un risina viņiem dotās problēmas. Informācijas pasīva uzņemšana, protams, arī ir noderīga un bieži vien ar to pietiek, lai pietiekoši saprastu kādu priekšmetu vai jomu, tomēr lai kļūtu par ekspertu ar informācijas vienkāršu uzņemšanu neietiks un katram pašam būs aktīvi jāmācās, jāveltī laiks eksperimentiem un neizbēgami, bet jākļūdās un jāsāk viss no sākuma, līdz viss iecerētais izdodas. Mūsdienu skolu sistēmā lielākā mācīšanas daļa sastāv tieši no šīs informācijas uzņemšanas, ko stāsta skolotāja, un uzdevumu pildīšana un šīs informācijas pielietošana sastāda mazāko studiju daļu, kas, manuprāt nav pareizi. Bet šādām darbībām var būt daudz un dažādi iemesli sākot no tā, ka skolēni paši par sevi nemaz nevēlas mācīties šādus priekšmetus, kas arī ir liela problēma, līdz tam, ka nepietiek naudas izglītības sistēmā, lai varētu pielāgoties katra bērna individuālajām vajadzībām, kā tam būtu jānotiek, ja mēs vēlētos izskolot tiešām gudrus un apzinīgus bērnus.

Kad mēs aktīvi darbojamies, mēs nemitīgi pārbaudām dažādas hipotēzes un, ja kāda no mūsu hipotēzēm nav pareiza, tad mēs to noraidām un mēģinām atkal nākamo, līdz nonākam līdz kādam kopsaucējam un saprotam, kā šī konkrētā lieta darbojas. Un te arī rodas šī problēma, jo aktīvi nedarbojoties tikai vērojot, kā citi darbojas īsti nav iespējams pārbaudīt dažādas hipotēzes un tādā veidā mācīties, jo ir iespējams tikai vērot, ko dara citi, nevis koriģēt viņu darbības. Protams, informācijas uzņemšana un meklēšana ir svarīgas un pirms uzsākt jebkādu darbību ir noteikti jāuzmeklē pietiekoši daudz informācija par to un tikai tad būs iespējams saprast, kas ir tās lietas, ko vajadzētu iemācīties, bet kas ir tas, ko tu jau saproti. Jebkura priekšmeta mācīšanai būtu jāsākas ar informācijas uzņemšanu, tālāk būtu jāizveido mācību plāns, un tad aktīvi jāķeras klāt šim plānam. Pēc tam pēc noteiktiem intervāliem vajadzētu atkal uzmeklēt papildinformāciju un apdomāt, kas it tas, kas būtu vissvarīgākais kas būtu jāiemācās nākamais balstoties uz tiem datiem un pieredzi, kas ir saņemta eksperimentējot un iegūstot informāciju. Un tālāk atkal jāatrod svarīgākais un jāsāk praktiski mācīties.

Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai tās spētu adaptēties un iemācīties pilnīgi jebko un nav nozīmes vai tu esi sieviete vai vīrietis, jauns vai vecs, tu noteikti vari iemācīties matemātiku, fiziku, literatūru, vēsturi un citus noderīgus priekšmetus. Bet, lai patiešām kļūtu par ekspertu kādā lauciņā, noteikti vajadzēs uzmeklēt lauciņu, kas tev pašam interesē jo pretējā gadījumā kādā brīdī pietrūks pacietības, lai izturētu grūtības vai arī tu neredzēsi iemeslus, kāpēc tev būtu jāturpina tas kas tev nepatīk. Tieši tāpēc vajadzētu mācīties lielākoties tikai priekšmetus, kas katram interesē, bet arī būtu jāizzina virspusēja informācija par citiem priekšmetiem, lai tad, kad vajadzētu kaut ko uzzināt par šo vielu tu varētu uzmeklēt speciālistus vai arī ātri atrast to informācijas avotu, kas tev dos vajadzīgo. Bet runājot tieši par šo dilemmu par informācijas pasīvu uzņemšanu pret aktīvu darbošanos, tad beigu beigās sanāk, ka abas šīs nodarbes ir vajadzīgas, un pirms tiek uzsākta kāda noteikta darbība noteikti par to jāuzzina cik vien iespējams un tikai tad var sākt aktīvi darboties!