Filozofija

Filozofija (no grieķu φιλοσοφίαphilosophía) ir zinātne par sabiedrības, domāšanas, dabas vispārējiem likumiem. Filozofija ir mācība, teorētiska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofēšana tiek uzskatīta par pastāvīgām spējām domāt.

Vārds filozofija radies no diviem grieķu vārdiem philein un sophia, kas nozīmē “mīlēt” un “gudrība”, tāpēc, burtiski tulkojot, filozofija nozīmē “gudrības mīlēšana”. Filozofijas jēdzienu ir radījis grieķu mistiķis Pitagors.

Filozofija attīstījās, pateicoties mitoloģijas attīstībai – antīkie filozofiju vēroja pasauli, centās to izprast un izskaidrot. Filozofija galvenokārt skar jautājumus par eksistenci, morāli, zināšanām, skaistumu. Sākotnēji filozofiskajās zināšanās ietilpa viss – tikai vēlāk, cilvēcei attīstoties, filozofijā tika izdalīti dažādi konkrēti virzieni. Filozofi apcer un to interešu loks skar vairākas jomas, piemēram, fiziku, bioloģiju, ķīmiju, astronomiju, socioloģiju, politiku, psiholoģiju, matemātiku, loģiku, ētiku, mūziku un vēl daudzas citas sfēras. Ar filozofiju tiek saprasta visa veida intelektuālā darbība. Filozofiju nosacīti var iedalīt piecās lielās nozarēs – metafizikā, epistemoloģijā, loģikā, ētikā, estētikā. Nereti ar filozofiju tiek saistītas arī tādas nozares kā retorika, literatūrfilozofija, sociālā filozofija, filozofiskā antropoloģija.

Filozofijai ir vairākas nozīmes – sabiedrības apziņas forma, ideoloģijas forma, mācība par esamību, mācības par izziņas vispārējiem principiem, mācība par cilvēka un pasaules attiecībām. Filozofija ir vistiešākajā veidā saistīta ar pasaules uzskatiem, kuri iedalās trīs veidos – praktiskā pasaules uzskata apgūšana, garīgā pasaules uzskata apgūšana, garīgi praktiskā forma. Filozofijas funkcijas ir pasaules uzskata, gnozeoloģiskās, metodoloģiskās funkcijas.

Filozofijas pirmsākumu meklējami jau Senajā Grieķijā. Filozofija kā zinātne ir radusies rietumos un to sauc par Rietumu filozofiju, taču pastāv arī Austrumu filozofija, kas visbiežāk tiek saistīta ar Tuvajiem Austrumiem un Āziju. Pazīstamākie Rietumu filozofijas pārstāvji ir Platons, Aristotelis, Akvīnas Toms, Renē Dekarts, Imanuels Kants, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Frīdrihs Nīče, Ludvigs Vitgenšteins, bet pazīstamākie Austrumu filozofijas pārstāvji ir Sidhārta Gautama jeb Buda, Laodzi, Konfūcijs. Filozofija tiek iedalīta antīkajā, viduslaiku, renesanses un mūsdienu filozofijā.

Izglītības sistēma Latvijā

Ikvienam Latvijas Republikas pilsonim vai nepilsonim, kam piešķirta pastāvīgā vai termiņuzturēšanās atļauja, ir tiesības uz vienlīdzīgas izglītības iegūšanu šajā valstī. Latvijā izglītība tiek iegūta valsts valodā. Izņēmums ir privātskolas vai skolas ar speciālām programmām mazākumtautībām. Šādā gadījumā paralēli mācību valodai tiek apgūta arī valsts valoda, kurā tiek kārtots arī valsts noteikts eksāmens. Arī augstākās izglītības studiju programmās noslēguma darbi ir jāizstrādā latviešu valodā, izņemot gadījumus, kad to paredz valsts likumdošana.

Valsts vai pašvaldības dibinātā izglītības iestādē tiek piedavāta bezmaksas izglītība, kas tiek segta no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem. Bet privātā izglītības iestāde var piemērot arī noteiktu mācību maksu. Augstākā līmeņa izglītības iestādēs tiek nodrošināts konkrēts bezmaksas vietu skaits vai piedāvātas stipendijas, bet pārējās studiju vietās augstākā izglītības iestāde var noteikt maksu par izglītības ieguvi.

Latvijas Republikā izglītības vērtēšana notiek 10 baļļu sistēmā, kurā tiek vērtēta izglītojamās personas attieksme pret mācībām, iegūto zināšanu apjoms, kvalitāte, prasmes, iemaņas, kā arī mācību sasniegumu attīstība. Ir 4 apguves līmeņi – zems līmenis jeb negatīvs vērtējums (1-3 balles), vidējs līmenis jeb vērtējums no gandrīz viduvēji līdz vidēji labi (4-6 balles), optimāls līmenis jeb labs un ļoti labs vērtējums (7-8 balles) un augsts līmenis jeb teicami, izcili (9-10 balles).

Latvijā tiek izšķirti četri izglītības līmeņi. Pirmā ir pirmskolas izglītība, kuras galvenais mērķis ir sekmēt bērna vispārējo attīstību, kā arī tā sagatavo nākamajam izglītības līmenim. Pirmskolas izglītība paredzēta 5-6 gadus veciem bērniem. Tā ir obligāta un to piedāvā vispārējās pirmsskolas izglītības iestādes jeb bērnudārzi. Otrais līmenis ir pamatizglītība, kuras mērķis ir nodrošināt izglītojamo personu ar dzīvē nepieciešamajām pamatzināšanām un pamatprasmēm, tā veido arī cilvēka vērtību skalu. Latvijā pamatizglītība ir obligāta, šīs programmas apguvi uzsāk 7 gadu vecumā un parasti tā ilgst līdz 16 gadiem. Pamatizglītības ilgums ir 9 gadi un tās saturu nosaka obligātais valsts standarts. Šāda līmeņa izglītību piedāvā pamatskolas, arodskolas, speciālās izglītības iestādes, vakara (maiņu) skolas, internātskolas un citas mācību iestādes. 1.-4.klases izglītības programmas īsteno arī sākumskola. Beidzot pamatizglītības iestādi, skolēnam ir jākārto valsts centralizētie pārbaudījumi. Nokārtotu eksāmenu gadījumā izglītojamā persona iegūst apliecinošu dokumentu par pamatizglītības līmeņa apguvi. Ar šo sertifikātu ir iespējams turpināt mācības vidējās izglītības līmenī. Trešais līmenis ir vidējā izglītība, kuru iespējams apgūt divu veidu programmās – vispārizglītojošās vidējā līmeņa skolās vai profesionālajās skolās. Vispārējo vidējo izglītību var iegūt trīs gadu laikā, kā arī tā ir vairāk akadēmiska un sagatavo nākamajam līmenim. Vispārējā vidējā izglītība iedalās 4 virzienos – vispārizglītojošais (nav akcentētu priekšmetu), humanitārais un sociālais (akcentēti humanitāro un sociālo zinību priekšmeti), matemātikas, dabaszinību un tehnikas (akcentēti šajās kategorijās ietilpstošie priekšmeti) un profesionālais virziens (profesionāla ievirze konkrētā sfērā, piemēram, mākslā, mūzikā, sportā). Visās minētājās programmās ietilpst arī 8 obligātie priekšmeti. Vispārizglītojošo vidējo izglītību var iegūt vidusskolās un ģimnāzijās. Beidzot vidējo izglītības iestādi, skolēnam ir jākārto eksāmeni 3 obligātajos priekšmetos, kā arī jāizvēlas vēl viens papildu mācību priekšmets. Sekmīgu rezultātu gadījumā izglītojamā persona saņem atestātu par vispārējās vidējās izglītības apguvi, sekmju izrakstu un centralizēto eksāmenu rezultātus. Profesionālās vidējās izglītības iestāde ir tendēta uz profesionālās kvalifikācijas iegūšanu, tā piedāvā mācību programmas visos ekonomiskās darbības virzienos. Izglītības iegūšanas ilgums atkarīgs no apgūstamās programmas; šīs mācību programmas tiek izstrādātas atbilstoši tautsaimniecības nozarēm. Profesionālo vidējo izglītību var iegūt arodskolās un arodvidusskolās, pēc kuru sekmīgas beigšanas ir iespējams iegūt izglītību apliecinošu dokumentu. Ceturtais līmenis ir augstākā izglītība, kurā iespējams iegūt zināšanas, izturot iestājpārbaudījumus vai konkursu uz piedāvātajām studiju programmas vietām gan par maksu, gan budžetu. Augstākā līmeņa studiju programmas iedala divos veidos – akadēmiskās studijas un profesionālā augstākā izglītība. Akadēmiskās studiju programmas tiek balstītas uz zinātniskiem pētījumiem un to noslēgumā tiek izstrādāts individuāls darbs – bakalaura darbs. Pēc grāda iegūšanas ir iespējams turpināt studijas maģistra programmā, kuru sekmīgi apgūstot, izglītojamā persona var turpināt studijas arī doktorantūrā. Studiju ilgums katrā no augtākā līmeņa izglītības posmiem ir atkarīgs no izvēlētās studiju programmas. Profesionālā bakalaura vai maģistra grādu ir iespējams iegūt, ja studiju ilgums ir vismaz 4 akadēmiskie gadi. Tās ir praktiskas, orientētas uz prasmju apguvi, bet ne uz zinātnisku pētījumu izstrādi. Augstāko izglītību Latvijā iespējams iegūt augstskolās, universitātēs un koledžās.

Informācijas pasīva uzņemšana pret aktīvu darbošanos

Informācijas uzņemšana ir galvenais veids veids, kā mēs mācamies, un bez izglītošanās, lasīšanas, mācīšanās un studēšanas nav iespējams sasniegt savus mērķus, jo informācija par kādu konkurētu nišu, vai darbību ir tā, kas ļauj mums veikt pareizos lēmumus un beigu beigās izpildīt pareizi, to ko esam iecerējuši. Bet patreizējā izglītības sistēmā ir diezgan lielas problēmas ar to, ka skolēni vairāk uzņem informāciju nekā darbojas paši un risina viņiem dotās problēmas. Informācijas pasīva uzņemšana, protams, arī ir noderīga un bieži vien ar to pietiek, lai pietiekoši saprastu kādu priekšmetu vai jomu, tomēr lai kļūtu par ekspertu ar informācijas vienkāršu uzņemšanu neietiks un katram pašam būs aktīvi jāmācās, jāveltī laiks eksperimentiem un neizbēgami, bet jākļūdās un jāsāk viss no sākuma, līdz viss iecerētais izdodas. Mūsdienu skolu sistēmā lielākā mācīšanas daļa sastāv tieši no šīs informācijas uzņemšanas, ko stāsta skolotāja, un uzdevumu pildīšana un šīs informācijas pielietošana sastāda mazāko studiju daļu, kas, manuprāt nav pareizi. Bet šādām darbībām var būt daudz un dažādi iemesli sākot no tā, ka skolēni paši par sevi nemaz nevēlas mācīties šādus priekšmetus, kas arī ir liela problēma, līdz tam, ka nepietiek naudas izglītības sistēmā, lai varētu pielāgoties katra bērna individuālajām vajadzībām, kā tam būtu jānotiek, ja mēs vēlētos izskolot tiešām gudrus un apzinīgus bērnus.

Kad mēs aktīvi darbojamies, mēs nemitīgi pārbaudām dažādas hipotēzes un, ja kāda no mūsu hipotēzēm nav pareiza, tad mēs to noraidām un mēģinām atkal nākamo, līdz nonākam līdz kādam kopsaucējam un saprotam, kā šī konkrētā lieta darbojas. Un te arī rodas šī problēma, jo aktīvi nedarbojoties tikai vērojot, kā citi darbojas īsti nav iespējams pārbaudīt dažādas hipotēzes un tādā veidā mācīties, jo ir iespējams tikai vērot, ko dara citi, nevis koriģēt viņu darbības. Protams, informācijas uzņemšana un meklēšana ir svarīgas un pirms uzsākt jebkādu darbību ir noteikti jāuzmeklē pietiekoši daudz informācija par to un tikai tad būs iespējams saprast, kas ir tās lietas, ko vajadzētu iemācīties, bet kas ir tas, ko tu jau saproti. Jebkura priekšmeta mācīšanai būtu jāsākas ar informācijas uzņemšanu, tālāk būtu jāizveido mācību plāns, un tad aktīvi jāķeras klāt šim plānam. Pēc tam pēc noteiktiem intervāliem vajadzētu atkal uzmeklēt papildinformāciju un apdomāt, kas it tas, kas būtu vissvarīgākais kas būtu jāiemācās nākamais balstoties uz tiem datiem un pieredzi, kas ir saņemta eksperimentējot un iegūstot informāciju. Un tālāk atkal jāatrod svarīgākais un jāsāk praktiski mācīties.

Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai tās spētu adaptēties un iemācīties pilnīgi jebko un nav nozīmes vai tu esi sieviete vai vīrietis, jauns vai vecs, tu noteikti vari iemācīties matemātiku, fiziku, literatūru, vēsturi un citus noderīgus priekšmetus. Bet, lai patiešām kļūtu par ekspertu kādā lauciņā, noteikti vajadzēs uzmeklēt lauciņu, kas tev pašam interesē jo pretējā gadījumā kādā brīdī pietrūks pacietības, lai izturētu grūtības vai arī tu neredzēsi iemeslus, kāpēc tev būtu jāturpina tas kas tev nepatīk. Tieši tāpēc vajadzētu mācīties lielākoties tikai priekšmetus, kas katram interesē, bet arī būtu jāizzina virspusēja informācija par citiem priekšmetiem, lai tad, kad vajadzētu kaut ko uzzināt par šo vielu tu varētu uzmeklēt speciālistus vai arī ātri atrast to informācijas avotu, kas tev dos vajadzīgo. Bet runājot tieši par šo dilemmu par informācijas pasīvu uzņemšanu pret aktīvu darbošanos, tad beigu beigās sanāk, ka abas šīs nodarbes ir vajadzīgas, un pirms tiek uzsākta kāda noteikta darbība noteikti par to jāuzzina cik vien iespējams un tikai tad var sākt aktīvi darboties!

Mākslīgais intelekts

Mūsdienās cilvēki arvien vairāk vairāk runā par to, ka tuvākajā nākotnē tiks izveidots virspusējs, jeb vispārējs mākslīgais intelekts, kas spēs domāt tieši tāpat, kā cilvēks, bet pateicoties tehnoloģiju attīstībai un kopējam datoru ātrumam šim intelektam būs pieejama visa pasaules informācija un tādā veidā tas spēs sevi pilnveidot un vēl vairāk uzlabot savu darbību. Mākslīgā intelekta pienākšanu zinātnieki un futūristi prognozē jau gadu desmitiem ilgi un daudzi cerēja, ka vismaz kādas intelekta pazīmes sāks parādīties jau tajā laikā kad dzīvoja Alans Tūrings, un izveidoja savu disertāciju par inteliģentām mašīnām. Bet kā redziet, tad mūsdienās programmas un domājoši datori vēl pagaidām nav izveidoti, bet vai un kad tas notiks, kā arī ko var spriest par patreizējo datoru attīstības virzienu?

Pašlaik tā teikt “gudrākās” programmas un intelektuālākie datori nav virspusēji, jeb vispārīgi, bet gan specializēti kāda konkrēta darba veikšanai. Kā jau jūs noteikti zināt, ka dators ir uzveicis cilvēku šahā, bet tīri nesen IBM veidotais dators Watson uzvarēja amerikāņu intelektuālajā spēlē Jeopardy, kur ir jāuzdod jautājuma formā atbilde uz visdažādākās grūtības jautājumiem. Šādi specializēti datori noteikti, ka ir mūsu nākotne un paskatoties mums apkārt, tad mēs taču katru dienu izmantojam Google meklētāju, kas savā veidā arī ir mākslīgais intelekts priekš informācijas meklēšanas, kā arī mums katram kabatā ir viedtālrunis ar balss atpazīšanas specifikāciju, kā arī citām līdzīgām iespējām. Šāds tehnoloģiju progress var notikt tikai tāpēc, ka datoru ātrdarbība dubultojas katrus divos gadus, un mikroprocesoru pasaulē šis ir zinām, kā Mūra likums, kur mikroprocesorā tranzistoru skaits dubultojas katrus 18 līdz 24 mēnešus. Un dubultoties nav tas pats, kas pieskaitīt kādu konkrētu skaitli, jo dubultojoties nozīmē, ka ja šodien uz mikroprocesora bija 2 miljoni čipi, tad pēc 2 gadiem tie jau būs 4 miljoni bet vēl pēc 2 gadiem jau 8 miljoni. Šādā veida attīstības progress ir ļāvis dažu gadu laikā datoru industrijai pāriet no personālajiem datoriem uz portatīvajiem datoriem un nu jau uz pārnēsājamiem datoriem mobilā telefona formātā.

Bet kā tad paliek ar mākslīgo intelektu, un kur tad cilvēce dodas mēģinot izveidot šādu eksperta sistēmu, kas pati saprastu ka ir dzīva un censtos sevi uzlabot. Manuprāt šāda sistēma netiks izveidota tikmēr, kamēr mēs paši nesapratīsim, ko nozīmē būt dzīvam un kas tad īsti ir saprāts un saprašana. Pašlaik lielākā attīstība šajā lauciņā notiek tieši pētot kā darbojas cilvēka smadzenes un tad pielietojot šos principus datoru darbībai, bet lai gan cik gudras mēs šīs ekspertu sistēmas izveidosim, manuprāt, tās nespēs pilnībā domāt pašas par sevi līdz mēs nesapratīsim īsto mūsu dzīves un evolūcijas jēgu, kā arī kur viss šis process dodas un kur tas varētu nākotnē nonākt. Šādi jautājumi, protams, ir filozofiski, bet bez to atbildēšanas visticamāk, ka nebūs iespējams izveidot sistēmu, kas spēs reproducēties un attīstīties.

Intelekta mērīšana

Visi taču zina, kas ir IQ tests, un kā tas nosaka, cik gudrs katrs no mums ir, tomēr vai jūs zinājāt, ka IQ testa rādītāji nemitīgi ir jāmaina un cilvēki paliek aizvien gudrāki? Būtībā šis tests ir jāmaina vismaz katrus 10 gadus, jo katra nākamā paaudze ir aizvien gudrāka un gudrāka un tas nozīmē, ka kāds, kuram IQ rādījums ir vidējā rādītāja apmērā mūsdienās būtu ļoti labā līmenī tālajos 1960 gados un ģēnija līmenī 1890 tajos gados. Šāds progress būtu sagaidāms, jo informācijas apjoms, kas ir pieejams mūsdienu jaunatnei ir krietni lielāks nekā laikā, kad nebija ne internets ne e-grāmatas un kad izglītības sistēma bija tikai savos pirmsākumos un tikai bagāto cilvēku bērni varēja tikt labi izskoloti. Bet vai IQ rādītājs patiešām nosaka to vai tu esi ģēnijs ? Šim jautājumam ir ļoti daudz oponenti un tikpat daudz atbalstītāji, bet, manuprāt, nekad nebūs tā, ka tiks izveidots viens skaitlis, kas mērītu cilvēka kopējo intelekta apjomu, jo mums taču ir tik daudz un dažādas intelekta pazīmes sākot no loģiskās domāšanas un matemātiskā talanta līdz abstraktai domāšanai un kreativitātei. Katrā no šīm kategorijām vajadzētu izveidot līdzīgu skalu, kā tas ir ar IQ rādītāju un tad visas šīs skalas saliekot kopā varētu iegūt vismaz aptuvenu skaitli par personas patieso intelekta līmeni.

Piemēram, Amerikas viens no slavenākajiem fiziķiem Ričards Feinmans bija ģēnijs šī vārda tiešākajā nozīmē, bet viņa IQ rādītājs nebija no tiem labākajiem. Viņš bija iemācījies abstraktu domāšanu un viņš visas problēmas pavērta zināmā veidolā, ko nemaz nemāca mūsdienu bērniem, tāpēc arī pēc šāda standartizēta IQ testa, šis fiziķis nemaz nebija tik spīdošs, bet patiesajā dzīvē viņa veikums ir redzams mums visapkārt.

Nu, kad mākslīgā intelekta attīstība ir beidzot sākusi savu izaugsmi un mūsdienu datori paliek aizvien “gudrāki” un ātrāki, tad neizbēgami mums nāksies izveidot kādu intelekta skalu, kas mērīs šīs programmas, kā arī varēs tās saildzināt ar cilvēka intelekta līmeni. Protams, programmas parasti ļoti labi specializējas kādos konkrētos darbos, kā šaha spēlēšana vai datu analizēšana, tomēr jo vairāk šis zinātnes novirziens attīstās, jo skaidrāk kļūst tas, ka agri vai vēlu cilvēks izveidos kaut ko līdzīgu pilnīgam mākslīgajam intelektam un tad, lai šo intelekta līmeni nomērītu noteikti, ka vajadzēs kādu vienotu mērvienību. Mēs cilvēki esam spējīgi adaptēties jebkādām situācijām un mūsu smadzeņu priekšdaļa ir viena liela problēmu risināšanas mašīna, kas spēj atrast sakritības pat vissarežģītākajos datos, un tas arī ir palīdzējis cilvēcei attīstīties līdz tādam līmenim, kur mēs esat pašlaik, bet lai dotos tālāk, mums ir vajadzīgas iespējas cilvēku individuālo intelektu nomērīt, kas ļautu katram pašam uzturēt savas smadzenes formā, un tiklīdz, kā šīs intelekta pazīmes sarūk, tā atkal piestrādāt pie jaunu iemaņu apgūšana vai mācīšanās, tādā veidā “pakustinot” smadzeņu “muskuļus” un uztrenējot tos.

Neformālā Izglītība

Neformālā izglītība. Domāju, ka ikviens ir dzirdējis šo jēdzienu, taču ne visi pilnībā saprot, ko tas nozīmē, jo tā nav vienkārši ārpusskolas vai ārpus universitātes izglītība, kurā ir viens skolotājs un virkne audzēkņu, kuri mācās no tā. Tā ir pavisam citas formas izglītība, kura, manuprāt, ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā mācīties.

Šī neformālā izglītība sevī neietver ne formālo izglītību, ne jebkuru citu programmu ārpus regulārās izglītības sistēmas, kura ir paraudzēta, lai skolotu cilvēkus. Neformālā izglītība ir vairāk mācīšanās kaut ko darot, mācīšanās no pieredzes un mācīšanās esot iekšā konkrētajā procesā. Piemēram, valodas mācīšanās socializējoties ar cilvēkiem, kuri runā valodā, kuru tu centies mācīties, vai mācīšanās kaut ko veidot, tiešām to darot. Varētu teikt, ka neformālā izglītība ir lielisks cilvēku dabas fenomens, kurš dod iespēju cilvēkiem iemācīties dažādas spējas un iemaņas, piedaloties dažādās darbībās un pašam procesā radot noteiktu zināšanu kopumu.

Bieži cilvēki terminu neformālā izglītība arī asociē ar pašmācību, jo neformālo izglītību var iegūt kā katrs pats, tā dažādos organizētos pasākumos. Visbiežāk neformālo izglītību izmanto dažādas firmas un uzņēmumi, lai izglītotu un trenētu savus darbiniekus dažādās jomās, jo šādu izglītības veidu efektīvi var izmantot semināros un tā sauktajās darbnīcās, lai pilnveidotu darbinieku iemaņas dažādās jomās. Vēl šādu izglītības modeli bieži izmanto arī dažādi ar zinātni saistīti cilvēki, praktiski meklējot risinājumus dažādām problēmām, tādējādi paši mācoties neformālā veidā.

Termins neformālā izglītība radās no tā, ka cilvēki paši sāka domāt veidus, kā izglītot sevi. Tie sāka lasīt grāmatas, kuras viņi grib lasīt un paši pētīt dažādus materiālus, kā arī apgūt dažādas prasmes paši vai savu mentoru uzraudzībā. Varētu teikt, ka šāda veida izglītība ir notikusi jau no laika gala, taču tā īpaši attīstījās renesanses laikmetā, kad ievērojami sāka uzplaukt izgudrotāju kopiena, un cilvēki vienkārši vēlējās izzināt pasauli un saprast to. Tiek uzskatīts, ka no tieši no neformālās izglītības radās formālā izglītība, tas ir, skolas, augstskolas, universitātes utt.

Dažas būtiskākās neformālās izglītības raksturīpašības ir tas, ka šāda veida izglītība visbiežāk notiek ārpus jebkāda veida izglītības iestādēm, šai izglītībai nav iepriekš sastādīta programma un uzdevumi, kuri ir jāpaveic, lai varētu uzskatīt, ka esi apguvis konkrēto jomu, neformālajā izglītībā parasti nav strukturētas pārbaudes, piemēram, testi vai eksāmeni, bet to, vai tu esi apguvis konkrētās iemaņas, pārbaudi tu pats, pielietojot šīs prasmes reālajā dzīvē. Nereti šāda izglītība ir arī ļoti spontāna un radoša, jo tai nevar saskatīt ne sākumu, ne beigas, bet var saskatīt tikai progresu.

Neformālo izglītību arī var ļoti labi sasaistīt ar terminu autodidaktisms jeb pašmācība, jo tā savā būtībā ir veids, kā cilvēki paši vai ar citu līdzīgi domājošu cilvēku palīdzību apgūst dažādas iemaņas. Manuprāt, viens no labākajiem neformālās izglītības iedalījumiem, kas skaidri parāda, cik dažāda var būt neformālā izglītība, ir šis:

  • paša vadīta neformālā izglītība, kura ir apzināta un ar nolūku,
  • nejauša neformālā izglītība, kura ir apzināta, taču netika plānota,
  • klusā neformālā izglītība, kuras laikā tās veicējs nesocializējas, tā parasti ir neapzināta un nejauša,
  • integritātes neformālā izglītība, kura, lai gan ir neapzināta, parasti ir ar kādu iepriekšēju nolūku.

Neformālā izglītība ir spēcīgs zināšanu un prasmju ieguves veids, kurš var notikt kā plānoti tā neplānoti, uzņemot jaunas zināšanas no kāda ģimenes locekļa vai drauga. Manuprāt, šāda veida izglītība ir piemērota ikvienam, un ikviens to jau veic lielākā vai mazākā kapacitātē apzināti vai neapzināti. Tādēļ ikvienam vajadzētu turpināt pielietot neformālās izglītības autodidaktiskās īpašības, jo tā tu vari padarīt savu un sev apkārtējo dzīvi tikai labāku.

Bērna apmācība mājas

Mājapmācība jeb bērnu apmācība mājas apstākļos ir izglītības veids, kurā bērns tiek mācīt mājas apstākļos un to dara vecāki vai arī profesionāli skolotāji, kas pievērš speciālu uzmanību šī bērna apmācībai. Agrākos laikos, pirms tika pieņemti likumi, par obligāto sākumskolu un pamatskolu, šāds mācību veids, kurā vecāki paši mācīja savus bērnus bija diezgan izplatīts, bet līdz ar šo likumu pieņemšanu, visiem bērniem ir jāiegūst formālā izglītība, un tāpēc vecāki vairs nevar rīkoties uz savu roku un mācīt saviem bērniem to ko vēlas. Mājas apmācība parasti tiek saistīta ar bērnu nespēju socializēties, un citām negatīvām lietām, bet patiesībā, bērni, kas ir mācījušies mājās, parasti iegūst daudz augstāku izglītības standartu un daudz padziļinātākas zināšanas priekšmetos, kas viņus interesē. Un tam arī vajadzētu būt mūsdienu izglītības sistēmas vienam no galvenajiem kritērijiem, jo nav nozīmes, vai bērnam patīk mūzika vai matemātika, pēc mūsdienu izglītības sistēmas iziešanas, viņam vairs nepatiks ne viens ne otrs un viņš būs tieši tāds pats, kā tūkstošiem citu vienaudžu, kas arī izgājuši cauri šai sistēmai.

Visgudrākie cilvēki, ar vislielāko apķērību intelektu un kreativitāti parasti nāk no ģimenēm, kuras ir gatavas veltīt laiku savu bērnu attīstībai un neuztic visu izglītību skolām un izglītības sistēmām. Protams, ir labi, ja vecāki ir turīgi un var atļauties privātskolotājus dažādos priekšmetos, bet tas nav obligāti, jo mēs taču visi esam izgājuši paši cauri izglītības sistēmai, un mazliet atkārtojot šo vielu ir iespējams viegli atgūt zināšanas un virzīt savu bērnu pareizajā virzienā vēl pirms viņš ir sācis iet skolā un arī pirms ir sasniedzis noteiktu vecumu lai sāktu mācīties. Mājas apmācība ļauj vecākiem iegūt lielāku kontroli pār savu bērnu izglītību, kā arī pār to, ko , kur un cik daudz viņi mācās, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti svarīgi, jo pašlaik zināšanas, kas bija svarīgas pirms 10 gadiem vairs nav neko vērtas, un bērniem tāpat, kā pieaugušajiem ir jāmāk augt un attīstīties līdzi laikam, kas nozīmē nemitīgu izglītību, jaunu lietu meklēšanu un mācīšanos tajās lietās, kas katru no mums interesē.
Mācot, jeb izglītojot savu bērnu mājās, jūs varat viņam parādīt lietas, kā tās ir patiesajās krāsās, nevis kā to dara skolā, kur ir jārēķina uzdevumi, un bērni pat nesaprot, kāpēc šādi uzdevumi ir svarīgi un kur viņiem dzīvē tas noderēs. Mājās mācot katrs vecāks var sekot līdzi sava bērna progresam, un tiklīdz, kā viņam rodas, kāds jautājums, tā paskaidrot, kā to atrisināt, vai parādīt veidus, kā atrast informāciju par doto tēmu, kā, piemēram, parādot grāmatas, vai interneta meklētājprogrammas un to, kā ar tām darboties un meklēt informāciju.
Izglītībai ir jābūt jautrai un to nedrīkst formalizēt, kas nozīmē tikai to, ka ērtam pašam aiz savas gribas ir jāgrib mācīties nevis jādara tāpēc, ka kāds viņam to uzspiež, kā tas ir mūsdienu skolās un pat augstskolās. Vecākiem ir uzdevums savus bērnus ievirzīt pareizajās sliedēs un nemitīgi censties jautāt dažādus jautājumus, uz ko bērns varētu mēģināt atbildēt. Jautājumu prašņāšana un bērna interešu apmierināšana ir galvenais, kas ļaus viņam augt un attīstīties, un tāpēc arī mājas apmācība var būt daudz produktīvāka nekā formālā izglītības sistēma.